Šogad 9. un 10.jūlijā Durbē notiks vairāki vēsturiskajai Durbes kaujas 750.gadadienai veltīti pasākumi. 10.jūlija notiekošajos pasākumos piedalīsies arī Nacionālo bruņoto spēku Militārās policijas komandieris pulkvedis Tālis Majors un bruņoto spēku karavīri.

9.jūlijā ar Latvijas un Lietuvas vēsturnieku līdzdalību tiek rīkota starptautiska konference „Durbes kaujai – 750”, bet 10.jūlijā plkst.17 Durbes pilskalnā tiks atklāts piemiņas akmens. Savukārt vakarā, godinot kaujā kritušos, tiks veidots akmens krāvums. Plkst.23 pilskalnā notiks uguņošana. Visas dienas garumā darbosies amatnieku tirgus, muzicēs Latvijas un Lietuvas folkloras grupas.

Plašāka informācija par Durbes kaujas 750.gadadienai veltītajiem pasākumiem atrodama Durbes novada mājaslapā „www.durbe.lv”.

1260.gada 13.jūlija Durbes kauja ir viena no izšķirošākajām kaujām Ziemeļu krusta karos, kas norisinājās 12.-14.gadsimtā.

Autentiskas ziņas par Durbes kaujas norisi sniedz divas hronikas - Atskaņu hronika (Livländische Reimchronik; sarakstīta 13.gs. 90.gados) un Dusburgas Pētera hronika (Cronica terre Prussie, Chronicon terrae Prussiae; sarakstīta 14.gs. 20.gados), kā arī citas vēlākas hronikas, kurās atrodamās ziņas par Durbes kauju ir atvasinātas no pirmajām divām hronikām.

Pēc tam, kad krustnešu atnestās varas kontrolē bija nonākuši līvu, igauņu, letgaļu, sēļu, kuršu un zemgaļu novadi, par svarīgāko Vācu ordeņa Livonijas atzara militārās ofensīvas mērķi kļuva Žemaitija. Sistemātiskie ordeņa karagājieni nedeva gaidītos rezultātus, žemaiši veiksmīgi pretojās ordeņa karapulkiem un guva vairākas uzvaras. Lai radītu pastāvīgu bāzi karadarbībai pret žemaišiem, Vācu ordeņa Livonijas un Prūsijas atzari līdzās žemaišu zemēm 1259.gadā uzbūvēja Jurbarkas pili. taču drīz pēc vācu pils izbūves žemaiši tās tiešā tuvumā uzbūvēja savu nocietinājumu un nopietni apdraudēja Jurbarkas garnizonu. Lai pavērstu notikumu gaitu krustnešiem labvēlīgā gultnē, tika organizēts jauns karagājiens, kas noslēdzās ar Durbes kauju.

Pēc hroniku ziņām krustneši izveidoja lielu karaspēku, kura rindās ietilpa gan vācu ordeņa Prūsijas un Livonijas atzaru locekļi, gan pakļauto tautu karavīri - prūši, kurši, igauņi. Karaspēkam pievienojās arī Dānijas karaļa vasaļi no Ziemeļigaunijas un krustneši - svētceļnieki - no citām katoļticīgajām zemēm. Karaspēka vadību uzņēmās Livonijas mestrs Burhards no Hornhūzenas un Prūsijas maršals Heinrihs Botels.

Pirmais izvirzītais karagājiena uzdevums bija atbalsta sniegšana Jurbarkas pilij, kurā atradās abu atzaru brāļu garnizons, taču krustnešu karaspēkam pienākusī ziņa, ka žemaiši iebrukuši kuršu zemē, lika mainīt sākotnējo virzienu un sekot žemaišu spēkiem. Abu pušu sadursme notika Durbes novadā kuršu Piemares zemē - "laukā pie Durbes upes" .

Vācu ordeņa karaspēks kaujā tika pilnīgi sakauts – tajā krita vairāki tūkstoši krustnešu karaspēka karotāju, Livonijas ordeņa meistars Burhards fon Hornhūzens, Vācu ordeņa landmaršals Heinrihs Botels. Pēc kaujas krustnešu karaspēka atliekas atgriezās savās pilīs.

Drīz pēc Durbes kaujas cīņas par savu neatkarību atsāka kurši, kuru pakļaušana krustnešiem ilga līdz 1267.gadam. Savukārt prūšu nemieri pārauga karā, kas ieguva nosaukumu Lielā prūšu sacelšanās (1260. - 1274.g.). Tikai vairāku gadu desmitu laikā līdz 1290.gadam Vācu ordenim izdevās daļēji atgūt zaudētās zemes. Tomēr sakāves rezultātā neatgriezeniski tika zaudēta pirms tam iekarotā Kursas un Zemgales dienvidu daļa (Ceklis, Silene, Rakte), kas savienoja ordeņa Livonijas daļu ar Prūsijas daļu.