Kaujas inženiera pamatuzdevumi:

• Nodrošināt mobilitāti — celttiltus (gan pārvietojamos, gan pastāvīgos), ierīkot plostu pārceltuves kaujas darbības nodrošināšanai, pārvarēt pretinieka izveidotos sprāgstošos (mīnu lauki) un nesprāgstošos šķēršļus. Darīt visu, lai mūsu vienības spētu pildīt savus uzdevumus, proti, lai viņiem būtu kustības brīvība.
• Nodrošināt pretmobilitāti ar spridzināšanas darbiem, infrastruktūras bojāšanu, tiltu, ceļu un teritorijas mīnēšanu, prettanku grāvju, krāteru, koku sagāžņu u.tml. šķēršļu izveidošanu, lai neļautu pretiniekam pārvietoties un realizēt uzbrukumu mūsu spēkiem. Ar pretmobilitātes pasākumiem panāk, ka ir vieglāk aizstāvēties, tiek mainīts spēku samērs, proti, ja mūsu spēki aizstāvētos bez inženieru atbalsta, spēku samērs būtu 1:1, bet, ja pareizi tiek izmantoti inženieru resursi, tad ar tādu pašu spēku lielumu tiek sasniegta spēku samēra attiecība 3:1.
• Paaugstināt izdzīvošanas spējas, ceļot bunkurus, norobežojošus šķēršļus, būvējot ierakumus.

Armijā inženierus dēvē par kaujas in ženieriem. Virsniekiem, kuri vēlas apgūt inženiera zināšanas, jādodas studēt uz ārzemēm, kas prasa ļoti lielu apņēmību un vairāku gadu apzinīgu darbu. Vispusīgā sagatavotība padara šos speciālistus ļoti konkurēt spējīgus arī civilajā vidē.

Bieži vien tiek jauktas un pārprastas divas armijas specialitātes — kaujas inženieris un nesprāgušās munīcijas neitralizētājs. Taču abu profesiju uzdevumi ir atšķirīgi, lai gan no pirmā acu mirkļa varētu likties tieši otrādi, jo abu specialitāšu darbības joma ir tiešā veidā saistīta ar sprāgstvielām.

Kaujas inženieris darbojas kaujas operāciju laikā — gan ar potenciāliem spridzināšanas pasākumiem, gan ar teritoriju mīnēšanu, attīrīšanu no mīnām vai eju veidošanu mīnu laukā kaujas laikā, kas ļautu kājniekiem turpināt uzbrukumu, nebaidoties no ienaidnieka izveidotajiem mīnu laukiem, mākslīgiem norobežojumiem, utt., gan spridzinot objektus, lai traucētu ienaidnieka sekmīgu ofensīvu.

Kaujas inženieris ir sprāgstvielu lādiņu veidošanas speciālists, turpretī nesprāgušās munīcijas neitralizētājs nodarbojas vienīgi ar nesprāgušās munīcijas neitralizēšanu vai nu miera apstākļos, vai operācijās, kad nav jāpiedalās tiešā kaujas darbībā. Tā tad atšķiras pienākumi un darba specifika, līdz ar to arī kvalifikācija un apmācības.

Sauszemes spēku Kājnieku brigādē ir viena Inženiertehniskā rota (ITR), kuras sastāvā ir gandrīz visi Latvijas armijas virsnieki — inženieri. ITR iedalās sešos vados. Tajā ir divi mehanizētie kaujas inženieru vadi, divi vieglie kaujas inženieru vadi, viens smagais kaujas inženieru vads un viens konstrukciju vads. Pirmo četru vadu galvenā atšķirība ir tehniskajā aprīkojumā, jo pirmajiem diviem vadiem ir vairāk tehniskā aprīkojuma un iespējama plašāka darbība (tiesa, mehanizācija ir nākotnes vīzija). Pašlaik atvērts ir ti kai viens vieglo kaujas inženieru vads un konstrukciju vads. Pirmo četru vadu nodaļās lielāko ties visi karavīri ir sapieri. Konstrukciju vadā karavīri pārsvarā ir tehniskie speciālisti, pie mēram, galdnieki, mūrnieki, elektriķi, kā arī smagās tehnikas operatori. Smagajā kaujas inženieru vadā paredzētie karavīri ir tiltu cēji, mīnēšanas nodaļas speciālisti un atmīnēšanas sistēmu speciālisti. Kopumā visi rotas karavīri pieskaitāmi pie inženieriem, taču inženieri — sa pieri ir tikai pirmajos četros vados.

Pašlaik Latvijas armijā Inženiertehniskā rota nav prioritāte, jo neiekļaujas spēkos, kas rotācijas kārtībā tiek sūtīti uz starptautiskajām operācijām, taču tas ir līdz brīdim, kad šīs operācijas pāraugtu reālā kara darbībā, kurā bez mūsu kaujas inženieriem neiztiktu. Pagaidām inženieriem arī tepat Latvijā jāiztur nopietni pārbaudījumi — tā šo pavasar plūdu novēršanai daudzviet tika spridzināts ledus. Šādu uzdevumu mūsu Inženiertehniskā rota izpildīja pirmo reizi, un, kā saka rotas vīri, tas bijis gandrīz līdzvērtīgs pirmajām uguns kristībām, respektīvi, prasījis diezgan daudz plānošanas darbu. Protams, bijis arī satraukums, taču uzdevums veiksmīgi izpildīts.