Kadetu kandidāti Kājnieku skolā Alūksnē

Par iespaidiem Alūksnē, Kājnieku skolā 

Kājnieku skolā Alūksnē dienestu es uzsāku 2011. gada 29. augustā. Jau ierodoties Rekrutēšanas un atlases centrā, man bija diezgan liela neskaidrība par armiju un tieši par militārām lietām. Taču ar katru reizi, kad nācās saskarties ar lietām, kas saistītas ar manu dienesta sākšanu, es jau sāku visu nedaudz izprast un kas mani sagaida. Tomēr, ierodoties Kājnieku skolā, es jutos ne tur, kur man vajadzētu atrasties un kur patiešām es gribētu.

Pirmās darbības un komandas man lika diezgan pamatīgi iespringt un domāt. Pirmās divas dienas tiešām bija kas patiešām jauns, kaut kas pilnīgi neiedomājams manā dzīvē. Taču pēc pirmās nedēļas tas viss, ko es tur darīju mani aizrāva. Tas viss bija tāpēc, ka es iepazinu gluži jaunu pasauli ar jaunu dzīvi, savā ziņā tas tā arī bija. Viss mani aizrāva un pat iepatikās. Katru dienu pamostoties, gluži kā mazs bērns, gaidīju un domāju, kas nu būs jādara un kas tad īsti būs tālāk, bet tam visam iespaidu varēju rast pie informācijas dēļa rotā ar dienas sadali.

Kājnieku skola sākumā man likās kā parasta arodvidusskola, bet ar pilnīgi neierastu izglītību. Patiesībā tās tā arī ir. Tikai turp nonāk cilvēki, kas no sevis grib kaut ko pavisam neierastu un neparastu savai ierastajai civilajai dzīvei.

Dzīve Kājnieku skolā Alūksnē man bija kā iesildīšanās vai rūdījums tālākai militārajai karjerai. Protams, dienējot Kājnieku skolā, kā kursantam viss nebija tik viegli. Vajadzēja cītīgi mācīties un apgūt visas militārās zināšanas un darbības. Dienot Kājnieku skolā, es nezināju, vai maz beigšu kursu, vai izturēšu līdz galam, bet, strādājot ar sevi un cītīgi mācoties, pierādot sevi, man tas diezgan veiksmīgi izdevās. Bija arī grūtības, lielas un mazas, bet ar visām tiku galā. Lielākā grūtība man bija ieroču apmācība, jo testu nokārtoju tikai ar otro reizi. Uzskatu, ka paveicās, jo spēju saņemties uz otro reizi.

Piedaloties lauku kaujas iemaņu mācībās, man viss patiešām likās interesants. Tas bija tas, kas man lika to visu atcerēties uz mūžu. Iespaidi par to bija tādi, man patiešām gribējās visu uzreiz izstāstīt draugiem un savai ģimenei. Visu darot, es pat pamanīju to, ka tiešām kļūstu par karavīru un spēju izprast viņa interesanto darbu. Pat skrienot daudzās reizes un kilometrus, mani tas pilnveidoja, jo kļuvu fiziski izturīgāks.

Pēc dienēšanas Alūksnē jau vienībā es sapratu, kāpēc tieši viss tas bija mācīts Kājnieku skolā, jo tā jau ir dzīvē, ka nekas no tā, ko māca nav lieks, un vajag katram sīkumam pievērst koncentrēšanos un uzmanību. Karavīrs pats mācās un izglītojas visu savu dzīvi. Es droši varu teikt, ka Kājnieku skola Alūksnē man devusi labākos iespaidus. Galu galā apguvu savu jauno amatu un pat arī ieguvu tur jaunus draugus.

Kadets Mairis Valdmanis

Atmiņas par Kājnieku skolu Alūksnē 

Kājnieku skolā ierados 13. septembrī, piektdienā. Tas likās dīvaini, jo māņticīgie tic, ka tā ir melnā piektdiena.

Kad mēs izkāpām no autobusiem, mūs jau gaidīja ‘KKK9’ un ‘KKK10’ kursa vadības. Atceros, ka laiks bija saulains un patīkams. Visas somas mums tika izkrautas no autobusiem. Bija milzīgs apjukums, jo somas bija vienādas un neviens tā īsti savu somu nevarēja atrast, un  jaunie nodaļas komandieri uz mums nepārtraukti bļāva: „Ātrāk, ātrāk, pakustieties veicīgāk!”

Tās ir manas visspilgtākās atmiņas no pašas pirmās dienas. Atceros, ka pirmās nedēļas bija visgarlaicīgākās, jo mācījāmies likumus un reglamentus, kā arī klājām gultas, kas bija ļoti apnicīgi. Vēl mūs visu laiku biedēja ar nemitīgo ziņojumu rakstīšanu par vismazākajiem pārkāpumiem.

Pienāca pirmais mežs jeb „iepazīšanās ar mežu”. Tas tik bija murgs. Mēs nesām militāri tehnisko līdzekļu kastes un teltis no Kājnieku skolas teritorijas līdz autodromam, pēc tam visu nakti cēlām teltis. Tas notika tā, ka bija 10 minūtes, lai uzceltu, un 6 minūtes, lai nojauktu. Tā mēs turpinājām līdz sešiem rītā, kad spēka vairs nebija. Pagulējām 40 minūtes zem „pončo”, un viss sākās no jauna. Pēc šī meža daudzi apdomājās, vai ir īstajā vietā. Taču ar laiku mācības Alūksnē palika interesantas. Instruktoriem mainījās domas un attieksme pret mums, kad sākām sevi pierādīt. Viņi pat sāka ar mums jokoties.

Visvairāk man palika atmiņā nodarbības, kuras bija saistītas ar kaujas šaušanu. Tās bija visjautrākās un visinteresantākās nodarbības. Kaujas šaušanā biju labākais kursants, jo vislabāk sašāvu mērķī. Kursa beigās jau bija tāda skumīgāka sajūta, kad visi bija pazīstami. Sajūta bija kā mājās, kur katru dienu ar tevi kopā ir ģimene, - labākie instruktori un nodaļas biedri. Pēdējās kursa dienas mēs piedalījāmies Kājnieku skolas tradīcijās, kuras tiešām likās aizraujošas. Pēc izlaiduma, dodoties mājās, sapratu, ka ir 13. decembris, piektdiena. Mazliet savādi...

Kadets Kristaps Jēkabs Reinfelds