Ķekavas kaujas
Laika posmā no 7. marta rīta līdz 8. marta pusdienām apvienotais 2. kurss un Komandējošā sastāva virsnieka kurss atradās Ķekavas rajonā, pārgājienā par godu Ķekavas kaujām un tajās kritušajiem karavīriem.
Pirms šī pārgājiena kursiem pašiem bija nepieciešams sagatavoties tā norisei. Tika uzdoti uzdevumi izpētīt kauju gadu laika apstākļus, reljefa un augsnes īpatnības, ar kurām nācās saskarties karavīriem, salīdzināt vienības un to morāles īpašības, kā arī izpētīt atsevišķu uzbrukumu un manevru norisi.
Pārgājienā tika iekļauti dažādi pieturas punkti. Šie punkti bija vai nu brāļu kapi, vai arī kāda no kaujas vai manevru vietām. Šajos punktos izvēlētā grupa prezentēja kādu no izpētītajiem uzdevumiem. Pusdienas mēs arī ieturējām pie brāļu kapiem. Pēc pusdienām mēs izvirzījāmies uz Plakanciemu. Plakanciemā tika noprezentēta kauja pie Plakaniem. Tālāk devāmies vēsturisko Veisu māju virzienā, kur bijā jāprezentē kauja pie Veisiem. Kad ieradāmies norādītajā punktā, priekšā ieraudzījām upi, un daudziem kļuva skaidrs, ka vakars nemaz tik vienkārši nebeigsies.
Nonākot pie Misas upes, tika saņemts jauns uzdevums – varējām iejusties latviešu strēlnieku ādā un imitēt upes pārvarēšanu, kā to nācās darīt mūsu dižajiem strēlniekiem tālajā 1916. gada martā. Mēs tikām sadalīti divās grupās, un katrai grupai tika ierādīta sava uzdevuma veikšanas vieta, kā arī tika iedots palīgekipējums šķēršļa pārvarēšanai: 2 troses, 4 alpīnistu sēdeklīši un 4 karabīnes. Mēs, jau viltīgi būdami, gribējām upi šķērsot pa vieglo ceļu – vienkārši sagāžot baļķus un pārejot, taču mums pateica, ka tā nu gan nevarēs. Tad nu nācās vien likt lietā sen aizmirstās zināšanas, kā izveidot pārcelšanas sistēmu. Dažam par grūtu jau bija pašam sev uzsiet sēdeklīti, tāpēc nav brīnums, ka visi tika pārcelti otrpus Misai vien pēc pusotras stundas, kad jau bija iestājusies tumsa. Tad arī bija pienācis īstais laiks pēdējai prezentācijai, kur iniciatīvu izrādīja kadets Golubevs. Tā kā bija tumšs un viņam bija sagatavots plakāts, viņš palaida to apkārt, vairākkārt gan uzsvērdams: „Bet jūs tikai neskatieties ilgi.” Tad, beidzot savu stāstījumu, lika kadetam Odiņam nolasīt, kas uz plakāta uzrakstīts, bļaujot: „Nu, lasi! Tak, LASI! Kas tu lasīt nemāki?” Golubevs devās palīdzēt Odiņam, beigās vien nosakot: „Nu re, Odiņš tomēr arī lasīt māk”. Viņš mums sagādāja smieklu devu visam atlikušajam vakaram, vismaz visi pārliecinājās, ka komandiera dotības cilvēku komandēšanā viņam ir. Tad bija jādodas vēlreiz pāri Misai, tikai šoreiz pārvarot to nedaudz veiklāk – pārejot pār tiltiņu. Tālāk mēs devāmies naktsmītnes meklējumos un veiksmīgi arī atradām skaistā meža un sūnu biezoknī. Jāatzīst, ka man tik labi un silti nakts mežā vēl nebija aizvadīta. Nakts mierīga, bez starpgadījumiem. Nākamajā rītā piecēlāmies, pabrokastojām, saņēmām orientēšanās uzdevumu un devāmies ceļā. Bija „jāizķemmē” vecā raķešu bāze, kur dažādos bunkuros bija noslēpti dažādu tanku, kara kuģu un gaisakuģu attēli, kurus arī vajadzēja atpazīt, lai saņemtu vairāk punktu. Cīņa risinājās 6 komandu konkurencē. Spriedze bija liela, jo kā balva pirmajām trim komandām bija autotransports uz kazarmām, turpretī pēdējām trim komandām tas bija papildus 7,5 km maršs. Turklāt, ja stundas laikā nenoiet, tad transports brauc tālāk un ir jāturpina maršēt. Lai gan mums pa priekšu izvirzījās četras komandas, tomēr mēs, nekur sevišķi nesteigdamies, „čekpointā” ieradāmies pirmie. Un kā vēlāk arī izrādījās – atraduši visvairāk attēlu no visiem. Pašiem bija liels gandarījums par sevi, jo negaidījām tik labus rezultātus. Jāatzīst, ja sākumā likās – vien kārtējā orientēšanās, tad, atrodot katru nākamo attēlu, parādījās arvien lielāks azarts meklēt tālāk. Kopumā jāsaka - izdevies pasākums. Svaigs gaiss vienmēr nāk tikai par labu.
Kadete A.Janevica
Foto no NAA arhīva